Pirms jebkura krāsošanas darba jāzina, kāda krāsa būs piemērotākā virsmai, un šeit var noderēt speciālista padomi. Piemēram kokmateriālu nav ieteicams krāsot ar līmes, kaļķa vai kazeīna krāsām. Jāizvairās no ‘’krītojošām” un birstošām virsmām, bet jebkuru virmu var sagatavot tā, lai tā būtu krāsojama ar dabīgajām krāsām.
Ja ir vēlēšanās iegūt vecinātu sienas efektu (siena vai sienas daļai), tam paredzētas dažādas graudainības špakteļmasas un špaktelēšanas tehnikas. Var iegūt arī spoguļgludu ūdens atgrūdošu virsmu, kas saukta par venēciešu apmetumu. Te gan ir nepieciešamas apmetēja darba iemaņas.
Koka apstrādei ir domātas krāsas uz lineļļas bāzes. Tās ir bezkrāsainas, caurspīdīgas un sedzošas.
Dabīgo krāsu izmantošanā svarīgi neļaut vienai darba slejai pilnībā nožūt, pirms tai pievieno nākamo krāsojamo sleju.
Krāsojot ar kaļķa krāsām, obligāti jālieto aizsargbrilles un gumijoti darba cimdi.
Krāsu tonēšanai pigmentus vispirms jāiejauc atsevišķi ūdenī un tikai tad kopējā apjomā.
Kazeīna gruntēšanu veikt tikai iekštelpās. Kazeīna krāsām pēc pagatavošanas ļaut 45 minūtes ievilkties.
Kaļķa krāsas nav ieteicams krāsot uzreiz uz riģipša plāksnēm. Tās vispirms ir jāšpaktelē vai jālieto armēšanas tapetes.
Izmantojamie darba instrumenti ir parastā gludināmā ķelle un locītā špakteļlāpstiņa.
Venēciešu apmetuma gludināšanai lieto „venēciešu” ķelli ar asām ieapaļām malām un gludināmo akmentiņu.
Kaļķu krāsa (graudainā) jākrāso krusteniski ar ovālo otu.
Kazeīna un līmes krāsas var krāsot ar rullīti.
Tonēšanai ir nepieciešami svariņi, jo, lai pievienotu procentuālo pigmentu daudzumu, krāsviela un kopējais krāsas apjoms ir jānosver.
